Aiz kalniem vairs nav “Rīgas Ritmi 2009” festivāls, kas sāksies jau 29.jūnijā un turpināsies līdz 5. jūlijam. Daudz un dažādi koncerti, daudz un dažādi mūziķi, par kuriem stāstīsim gaidāmajās publikācijās. Bet šodien ir iespēja būt kopā ar Greisu Kelliju (Grace Kelly) ,  ar vienu no festivāla džeza māksliniecēm, ekskluzīvā intervijā. Par palīdzību sarunas sagatavošanā pirms un pēc – Liels Paldies “Rīgas Ritmu 09” organizatoriem:) Bet nu visu pēc kārtas – pastāsts par Greisu Kelliju un intervija.

Vispirms…

Grace Chung dzimusi 1992. gadā 15. maijā ASV, Masačusetā korejiešu ģimenē. Pēc vecāku šķiršanās, Grace māte kopā ar divus gadus veco Grace un otru meitu pārcēlās uz Bruklinu. 1997. gadā viņas māte apprecējās ar Robert Kelly, kurš pēc pāris gadiem adoptēja Grace. Tā viņa tika pie sava tagadējā uzvārda - Grace Kelly.
Balvas:
- Boston Music Award 2008 "Outstanding Jazz Act Of The Year" un "Best Jazz Act";
- Brad Delp Rising Star Award - Limelight Magazine Music Awards;
- Ieguvusi četras balvas Downbeat Magazine Student Music Awards 2008: Jazz Soloist, Jazz Vocalist, Entended Composition;
- ASCAP Foundation Young Jazz Composers Award 2007, 2008;
- Music Superior Musicianship Award 2007;
- Ieguvusi Lionel Hampton Jazz 2007 balva "Top Woodwind Soloist"
- International Songwriting Competitions Award 2006, 2007;
- Downbeat Magazine Student Music Awards 2006 Jazz Soloist, Pop/Rock/Blues Soloist, Original Composition, Jazz Vocalist.

Grace ierakstījusi piecus kompaktdiskus. Uzstājusies ar daudziem džeza gigantiem to skaitā Wynton Marsalis, Jerry Bergonzi, Phil Woods, Lee Konitz, Keith Lockhart, Cedar Walton, Jimmy Heath, Randy Brecker, Rufus Reid, Donald Brown un citiem.
"Kā viņa spēlēja!! Kā viņai skan!! Viņas talants ir tik apbrīnojams, ka es atdevu viņai savu cepuri!!" PHIL WOODS .

Un saruna par mūziku…

Ko nozīmē mūziķim - būt džezā? Kas liek izvēlēties šo - visai elitāro skaņu mākslas virzienu/žanru?

Iemesls, kamdēļ esmu izvēlējusies spēlēt tieši džeza mūziku, ir iespēja brīvi improvizēt. Kopš bērnības esmu komponējusi dziesmas. Sākotnēji gan spēlēju klasisko mūziku, taču nekad nespēju pieturēties pie tā, kas rakstīts notīs. Kad man bija 6 gadi, mani vecāki nolēma, ka, iespējams, nevajadzētu likt man spēlēt klasiku. Man vienmēr šķitis lieliski radīt mūziku uz vietas, konkrētajā brīdī, tamdēļ arī mīlu džezu.

Ko emocionāli pašai dod tas - kad radām mūziku?

 Es nedomāju, ka ir kas tāds, kas varētu likt man justies labāk. Mūzika man ir kā terapija, neatkarīgi no tā, vai spēlēju, dziedu vai rakstu. Mūzikai ir ļoti liels spēks – it viss, ko jūtu spēlējot, man ir ļoti nozīmīgi.

Ko māksliniece vēl cer padarīt džezā...?

Es domāju, ka noteikti vēlos atrast pati savu ideālo skanējumu. Manuprāt, šobrīd atrodos uz robežas, lai to sameklētu, taču vēl aizvien neesmu to atradusi. Mani saista dažāda veida džeza mūzika, taču tāpat arīdzan labprāt klausos gan pop, gan r’n’b mūzikas stilus. Tamdēļ es cenšos sajaukt visdažādākos mūzikas stilus un izveidot pati savu mīļāko skanējumu.

Saksofons - mūzikas instruments smags gan vārda tiešā, gan pārnestā nozīmē- vairāk jau domāts tā kā vīrieškārtas pārstāvjiem...:) BET: kamdēļ Jūsu izvēle tika tieši šim instrumentam? Pastāstiet varbūt nespeciālistiem - ko ar šādu instrumentu (smags, bet reizē tā kā ar samtaini vibrējošu skaņu - ja piekrītat šādam mūzikas vērtējumam...) varam "iesākt un paveikt" mūzikā?

Kad tikko biju sākusi spēlēt saksofonu, man bija 10 gadi un, patiesībā, lāgā nevarēju noturēt instrumentu rokās. Es apsēdos uz sava saksofona kastes, atstutēju instrumentu pret spilvenu un tādā veidā spēlēju visu pirmo gadu, līdz kamēr varēju to pacelt. Es nekad tā īsti neesmu domājusi par saksofona izmēru, jo no pirmā mirkļa iemīlējos tā skaņā. Taču Jums taisnība – iespējams, daudzas sievietes neizvēlas saksofonu, jo tas nav gluži mazs un sievišķīgs instruments, piemērotāka drīzāk varētu būt flauta. Taču mani vienmēr vilinājusi tā skaņa, tamdēļ smagums un izmērs nav mani apturējuši.

Kuri slavenie džeza (un cita "veida"...) mūziķi ir tie, no kuriem pati ietekmējusies un mācījusies? Vai - no kuriem aizguvusi kādas idejas?

Es domāju, ka iemesls, kamdēļ es spēlēju tieši šādi ir tas, ka, sākot spēlēt saksofonu ļoti daudz klausījos Stan Getz mūzikā. Es vienkārši iemīlējos viņa skanējumā. Es patiesi ticu, ka pirms tu ņem rokās instrumentu, tev jau galvā jāizveido savs instrumenta skanējums. Un tā kā es tik ļoti daudz esmu klausījusies Stan Getz mūziku, pirmo reizi, kad paņēmu rokās saksofonu, spēju panākt patiesi labu skanējumu. Kopš tiem laikiem esmu klausījusies daudzus instrumentālistus un vokālistus – Ella Fitzgerald, Billy Holiday un daudzus citus, kas patiesi ļāvis man izveidot to skaņu, kas piemīt pašreiz. Man kā saksofonistei un dziedātājai svarīgākais ir melodija. Manuprāt, dažkārt, mūsdienu mūzikai tās pietrūkst. Man patīk klausīties Frank Sinatra atkal un atkal, tas ir standarts, tā ir skaista melodija un tā nekad nenovecos.

Vai Jūsuprāt džeza mūzikai ir nākotne / ja ņemam globālo kontekstu? Jūsuprāt - ko cilvēki, klausītāji meklē tieši džezā?

Es domāju, ka džezam noteikti ir nākotne. Visapkārt ir tik daudz mūziķu, viņi pabeidz skolas un rada mūziku. Protams, daudz kas džezā mainās, salīdzinot ar tā pirmsākuma, klasikas laikiem. Daudzi jaunās paaudzes mūziķi mēģina džezā ievīt hip hop, fusion u.c. stilus. Dažkārt tas kļūst pārāk krāsaini. Zūd tā džeza sajūta, ko gūstam no klasiskajiem mūziķiem. Taču ir daudz talantīgu mūziķu, kas dara lieliskas lietas. Šobrīd kļūst aizvien mazāk klubu, kur izpausties jaunajiem džeza mūziķiem. Tāpat, auditorija, kas klausījusies senākas paaudzes džezu, noveco. Tamdēļ mums nepieciešams atrast veidu, kā ienest džezu jaunāku cilvēku vidē, un nepieciešamas jaunas vietas, kur jauni cilvēki varētu uzstāties un dalīties savā mūzikā.

Relīzē izlasīju - ka Jūsu pirmā dziesma "On My Way Home" radusies Jūsu septiņos gados. Cik dziesmas līdz šodienai ir krātuvītē? Un - pats galvenais - kura vai kuras Jums pašai ir tās mīļākās?

Patiesībā, ir visai daudz dziesmu. Kopā varētu būt ap 60, vai kā tamlīdzīgi. Ir grūti nosaukt vienu mīļāko dziesmu, jo tās rakstu gan instrumentālas, gan vokālas. Iespējams, kā džeza instrumentālais gabals, tas varētu būt „101”, ko rakstīju savam jaunākajam albumam. No vokālajām – „But life goes on”, tāpat pavisam jaunas dziesmas – „The night time” un „Do we ever really forget” – esmu gluži nesen tās rakstījusi un ļoti priecājos par to nākšanu klajā.

Arīdzan preses relīzē rakstīts - Jums ir bijusi iespēja uzstāties ar daudzām slavenībām... Tad tomēr: ar kuru mūziķi Jums bijusi emocionāli tā vislabākā saspēle un kāpēc?

Ļoti labs jautājums. Man tiešām veicies spēlēt ar ļoti daudziem lieliskiem mūziķiem, un tā bijusi fantastiska pieredze – gan emocionāli, gan muzikāli. Viņi vienmēr ņēmuši mani savā paspārnē un rūpējušies, kā ģimenē. Taču visspilgtāk laikam palicis sirdī alta saksofonists Frank Morgan, kas ir Charlie Parker prototips. Diemžēl, viņam narkotiku dēļ nācies dzīves lielāko daļu pavadīt cietumā, taču pēdējos 6 mūža mēnešus, viņš veltīja manis pieskatīšanai. Viņš deva man iespēju spēlēt ar grupu Milvokī un Ņujorkā, sadarbojoties ar ļoti daudziem interesantiem māksliniekiem. Patiesībā, nekad neesmu jutusi dziļāku emocionālu saikni ne ar vienu cilvēku. Es uzreiz viņā iemīlējos. Viņam bija tik skaista dvēsele. Viņš mani adoptēja kā savu muzikālo mazmeitu. Viņš bija mans vectētiņš. Mēs patiesi bijām tuvi, un mūzika mūs vien satuvināja vēl vairāk – tā patiesi bija īpaša pieredze.

Ko Jūsuprāt nozīmē - labi aizvadīts koncerts? Kādu atsaucību gaidām no Sava skatītāja?

Kad es klausos dzīvajā mūzikā, man patīk, ja tā ir spontāna un neparedzama. Manuprāt, tā ir lieta, kas padara mūs īpašus – vienmēr var dzirdēt ko maģisku. Mēs vienmēr varam klausīties ierakstos un spēlēt koncertos identiski, taču tas nebūt nav tas, pēc kā tiecos es. Es vēlētos, lai mūsu klausītāji dzird mūs spēlējam ik reizes – citādi. Lai panāktu to maģisko skanējumu, mēs nekad nespēlējam vienādi katrā koncertā. Tādā veidā arī mums pašiem saglabājās interese par to, ko mēs darām – tas vienmēr ir atšķirīgi, vienmēr kaut kas svaigs. Nav nekā aizraujošāka, kā aiziet uz koncertu, kur redzi, kā mūziķi ieklausās cits citā, meklē harmonijas, dodas savā mūzikā dažādos virzienos – esmu gatava palēkties aiz sajūsmas! Un es ceru, ka tas ir tas, ko mēs darām. Visgrūtāk ir saglabāt uzmanību un klausīties, taču tas nes vislabākos augļus.

Un vispēdīgi - no cik gadu jaunības (vai bērnības) iespējams sākt nodarboties ar šo nopietno džezu?

Patiesībā, nedomāju, ka džezā vai jebkurā citā mūzikā būtu jābūt kādiem vecuma ierobežojumiem. Es sāku spēlēt saksofonu, kad man bija 10 gadi un uzreiz jutu ļoti dziļu saikni ar mūziku un šo instrumentu. Es ticu, ka mūziķi 50 gadu vecumā, kas spēlē šo instrumentu, ir spējīgi rādīt un sniegt ļoti daudz, taču, manuprāt, cilvēks ikkatrā vecumā var just saikni ar instrumentu, neatkarīgi no pieredzes. Kad es spēlēju kādu dziesmu, iespējams es nespēju muzikāli to atainot, kā to spētu mūziķis ar krietni lielāku pieredzi, tomēr, kad spēlēju, man vienmēr ir ko teikt. Viss atkarīgs no tā, vai cilvēkam ir kas sakāms caur savu mūziku. Tamdēļ, domāju, ka tiešām šādām vecuma robežām būt nevajadzētu.

Paldies par sarunu!

Mākslinieces vietne: http://gracekellymusic.com/
„Rīgas Ritmi 2009”: www.rigasritmi.lv

Grāmatzīme

Trackback(0)

Trackback URI

Komentāri (0)

Pierakstīties uz šo komentāru RSS barotni

Rakstīt komentāru

Lietotāja vārds

e-pasts

Komentārs

mazāks | lielāks

Saņemt e-pastā paziņojumus par nākamajiem komentāriem (Tikai reģistrētiem lietotājiem)

Lūdzu ieraksti attēlā redzamo drošības kodu

Pievienot komentāru