Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūras/Latvijas Autoru apvienības (AKKA/LAA) noteikto augsto tarifu dēļ uzņēmēji varētu atteikties no mūzikas atskaņošanas tirdzniecības vietās.

"Daudzās Eiropas valstīs pastāv prakse neatskaņot mūziku veikalā, un, ja šajos saspringtajos ekonomiskajos apstākļos, kad visas izmaksas tiek rūpīgi pārvērtētas, par mūzikas atskaņošanu būs jāmaksā neadekvāti liela nauda, mēs apsvērsim iespēju atteikties no mūzikas atskaņošanas veikalos," skaidro "Rimi Latvija" pārstāve Zane Eniņa.

Savukārt "Stendera" veikalu pārstāve Maija Āboliņa norāda, ka, samazinot tarifus, mūzika, iespējams, skanētu visos septiņos "Stendera" veikalos, ne tikai četros kā tagad, un iepirkties mūzikas pavadībā varētu arī franšīzes veikalos visā Latvijā.

Arī AKKA/LAA pārstāvētie autori nav apmierināti ar pārāk augstajiem tarifiem, norādot, ja tirgotāji mūziku nolems neatskaņot vispār, zaudētāji būs tieši viņi. Kā uzskata grupas "Prāta vētra" menedžmenta vadītāja Aija Auškāpa, AKKA/LAA jāatrod iespējami labākais vidusceļš, nosakot tarifus, ko tirgotāji būtu ar mieru maksāt.

Taču AKKA/LAA neuzskata, ka ekonomiskās krīzes dēļ tai būtu jāpārskata tarifi, jo, kā saka AKKA/LAA izpilddirektore Inese Paklone, "nav dzirdēts par gadījumiem Eiropā, kad veikalu vai ēdināšanas uzņēmumu īpašnieki, lai krīzes laikos atbalstītu autorus, kuru darbus izmanto, kādā veikalā dotu viņiem preces bez maksas vai arī ar milzīgām atlaidēm".

Konkurences padome (KP) pagājušā gada nogalē secinājusi, ka AKKA/LAA darbībā saskatāma dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, un tarifi par muzikālo darbu publisko izpildījumu jāsamazina. Piespriests arī 11 134 latu naudas sods. AKKA/LAA lēmumu pārsūdzējusi Administratīvajā apgabaltiesā, un tiesas spriedums gaidāms novembrī. Lai arī AKKA/LAA izstrādājusi jaunus tarifus, kas ir spēkā no šā gada 1.janvāra, KP lēmumu tie nav iespaidojuši.

Igaunijā par mūzikas atskaņošanu veikalā, kura platība nepārsniedz 120 kvadrātmetrus, jāmaksā 51,19 lati gadā, Lietuvā - 49,96 lati, bet Latvijā - 78 lati līdz 120 lati, atkarībā no veikala atrašanās vietas. Līdz 2008.gada 31.decembrim šis tarifs Latvijā bija no 48 latiem līdz 132 latiem.

Paklone tarifu atšķirību skaidro ar to, ka gan Lietuvā, gan Igaunijā dzīve esot lētāka. Tam savukārt oponē "Swedbank" galvenais sociālekonomikas eksperts Pēteris Strautiņš, norādot, ka būtisku atšķirību dzīves izmaksās starp valstīm nav, un, ja kāda no Baltijas valstīm būtu jānosauc par dārgāko, tā pavisam noteikti būtu Igaunija.

Atšķirīga ir arī tarifu noteikšanas kārtība - kaimiņvalstīs ņem vērā tikai tirdzniecības telpas platību, bet Latvijā tarifi atšķiras arī atkarībā no to atrašanās vietas, kā rezultātā Rīgas Centra rajonā noteiktie tarifi ir augstāki nekā reģionos. Lai arī AKKA/LAA skaidro, ka atrašanās vieta kā kritērijs tiek izmantota kraso reģionālo atšķirību dēļ, KP norāda, ka argumenti par preču, pakalpojumu un izmaksu atšķirībām dažādās Latvijas vietās neiztur kritiku, jo preču cenas reģionos būtiski neatšķiras, kā arī Rīgā tās bieži vien ir zemākas nekā pārējā Latvijas teritorijā.

Turklāt, 2009.gada 1.janvārī stājoties spēkā jaunajiem tarifiem, reģionos strādājošiem uzņēmējiem jāmaksā vairāk - vēl pagājušajā gadā pagastā esošam veikalam ar 30 kvadrātmetru platību bija jāmaksā līdz 12 latiem gadā, taču tagad šī summa ir 19,50 lati gadā. Rīgā maksa gan nedaudz samazinājusies. To savā atzinumā minējusi arī KP, uzsverot, ka nav sniegts nekāds pamatojums šim tarifu paaugstinājumam.

Lai arī Paklone norāda, ka nav korekti vērtēt tarifus tikai Baltijas kontekstā, jo Latvija ir ES dalībvalsts un vairākās ES valstīs tarifi ir daudz augstāki, KP uzskata, ka Lietuva, Igaunija un Latvija ir viena reģiona valstis un ekonomiskās attīstības līmeņa ziņā tās ir savstarpēji salīdzināmas. Līdzīgi spriež arī Igaunijas autortiesību aizsardzības organizācijas EUA rīkotājdirektors Kalevs Ratuss - "nav droši salīdzināt autortiesību pārvaldījuma efektivitāti visā Eiropā, jo katrā valstī ir savādāka situācija, un nevar salīdzināt Baltijas valstis ar tādām lielvalstīm kā Francija, Lielbritānija un Vācija".

Neatkarīgi no situācijas kaimiņvalstīs vai citur Eiropā, tarifu noteikšana ir tikai un vienīgi AKKA/LAA kompetencē. Kultūras ministrija (KM), kas ir AKKA/LAA uzraugošā institūcija, tikai skatās, lai AKKA/LAA nepiemērotu atšķirīgus noteikumus vienas un tās pašas kategorijas izmantotājiem (piemēram, raidorganizācijām vai tirgotājiem), savukārt tarifu apjoms jāvērtē KP. Kā "Dienai" pavēstīja KM pārstāve Dace Vizbule, par tarifu lielumu jālemj pašiem autoriem, savukārt tirgotāji var izvēlēties nemaksāt un neizmantot autoru darbus.

"Ja autori nesaņem atlīdzību tāpēc, ka viņu darbi netiek izmantoti, autoriem pašiem ir jāanalizē iemesli," norādīja Vizbule.

Jau agrāk notikusi tiesvedība starp AKKA/LAA un dažādām raidorganizācijām par autoratlīdzību summu, jo puses nevarēja vienoties, taču, lai arī tiesa lēmusi par labu AKKA/ LAA, piespriestās summas par autortiesību pārkāpumiem bijušas mazākas, nekā prasīts.

Autors un mūzikas izdevējs Guntars Račs uzskata, ka mūzikas izslēgšana veikalos būs neizdevīga visiem. "Zaudētāji būs visi. Tirgotāji - jo pasaulē pētījumos pierādīts, ka mūzika labvēlīgi ietekmē pircēja vēlmi iepirkties. Mūziķi - samazināsies ienākumi. Arī AKKA/LAA zaudēs reputācijas ziņā, kārtējo reizi pierādot, ka ir nespējīga panākt vienošanos," vērtē Račs. Viņš gan piebilst, ka nevēloties nostāties nevienā no pusēm, vien norāda, ka nespēja rast kompromisu ir AKKA/LAA lielākā problēma.

Arī grupas "Dzelzs vilks" līderis Juris Kaukulis norāda, ka AKKA/LAA būtu nepieciešams vienoties ar uzņēmējiem, turklāt jāmēģina panākt labāko iespējamo sadarbību ne tik uzbrūkošā veidā. "Ko var darīt - viņi ir monopolisti, dara, kā grib," atzīst Kaukulis. Viņš arī piebilst, ka viņam pašam kā autoram "jau īsti teikšanas tarifu apspriešanā nav". Viņam piekrīt grupas "Prāta vētra" menedžmenta vadītāja Aija Auškāpa, norādot, ka neviens ar autoriem nekonsultējas par tarifu apmēru, lai arī tieši viņi ir ieinteresētās personas.

Tajā pašā laikā "Diena" atzīst, ka mūziķi savu tiesību aizstāvēšanā ir visai kūtri. No gandrīz 4000 AKKA/LAA pārstāvētajiem Latvijas autoriem vien ap 300 ir biedru statusā un balsojot var pieņemt sev vēlamos lēmumus. Lai arī kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā visi autortiesību pārvaldījuma organizāciju pārstāvētie autori ir arī balsstiesīgi biedri, Latvijā par biedru var kļūt, maksājot gada maksu, kas ir pāris latu. Tomēr Račs, kurš ir AKKA/LAA biedrs, norāda, ka, arī esot biedram, lēmumus ietekmēt "faktiski nav iespējams".

Ziņa no http://www.leta.lv/.

Grāmatzīme

Trackback(0)

Trackback URI

Komentāri (1)

Pierakstīties uz šo komentāru RSS barotni

mmx , 28 maijs, 2009

atkal k ka/laka narod našmešila ... nebūtu laiks mainīt tā kantora sastāvu ?

• 
• +0
• 
• 

Rakstīt komentāru

Lietotāja vārds

e-pasts

Komentārs

mazāks | lielāks

Saņemt e-pastā paziņojumus par nākamajiem komentāriem (Tikai reģistrētiem lietotājiem)

Lūdzu ieraksti attēlā redzamo drošības kodu

Pievienot komentāru